Pilsēta pie krasta, kas bija redzama pēdējā fotogrāfijā, saucas Šarkēja.
Te jums būs panorāma.
Kad nokāpām lejā, pajautājām kādam vecim pieturā ceļu uz centru, bet viņš kaut kā gausi noreaģēja. Līdz centram mēs vienalga tikām un ievēlāmies kaut kādā ēstuvē, kur mums uz grila uzcepa gaļu un iebāza visuresošajā donerā. Tas, lai arī izmērā mazāks nekā Lapsekos, tomēr bija sulīgāks un ar lielāku dārzeņu daudzumu, tiesa gan, manai gaumei drusku pārsālīts. Protams, tam klāt nāca visuresošais airans. Es laikam vēl joprojām neesmu kārtīgi atklājis, kas tas tāds ir.
Teorētiski airans ir dzēriens, ko rada pienskābo baktēriju ieraugs. Proti, to ražo līdzīgi kā jogurtu – lai uztaisītu jogurtu, jāņem piens un jāpieliek tam klāt jogurts. Es pagājušajā vasarā tā taisīju mājas jogurtu: ļauj nostāvēties kādas 5-8 stundas siltumā un ieliec ledusskapī sabiezēšanai. Airanu taisa līdzīgi. Taču dažādās vietās un valstīs izmanto dažādus ieraugus, piekam no interneta nianses nav īsti skaidras. Izskatās, ka par airanu var kļūt tas pats jogurts, vai pat kefīrs vai piens. Viss slēpjas tajā, ka airanu parasti atšķaida ar ūdeni un pasāla, un tādā gadījumā nespeciālistam tiešām ir grūti atšķirt dažādus skābpiena produkcijas veidus. Principā airanu var pagatavot mājās: atšķaidīt jogurtu ar ūdeni, pasālīt un pēc garšas pievienot garšaugus vai ķiploku. Airans man garšo, bet mēreni: daļai komandas tas vispār negāja pie dūšas, esmu gatavs to dzert reizēm, it īpaši aukstu karstumā.
Kad paēdām pusdienas, dāvanā mums atnesa tēju un pat desertu. Pēdējā nosaukumu un izcelsmi noteikt neizdevās. Spriežot pēc konsistences, dzeltenās krāsas un saldās, aromātiskās garšas, tas bija cidoniju džems – otrs slavenākais ievārījums no Turcijas pēc rožu ievārījuma. Bet es joprojām šaubos, pārāk jau nu biezs.
Pēc pusdienām mēs drusku iepirkām ūdeni (mūždien nevar aprēķināt, cik to vajadzēs) un devāmies tālāk. Mūsu ceļš veda jau pa tīri tūristiskām vietām: tam ir gan plusi, gan mīnusi, bet nu tos es jau uzskaitīju vienā no rakstiem. Izskatās viss smuki – visa piekraste nosēta ar baltām mājiņām, turklāt te pat uzrakstu “pārdodas” vēl nebija tik daudz kā tālāk. Mūsu ceļš veda uz pilsētu Tekirdağ, tas ir, Tekirdā. Pēdējais burts turku valodā pats par sevi nelasās – dažreiz tas pavelk garāku iepriekšējo, bet pārējos gadījumus man bija slinkums mācīties un izprast. Tālāk būs daudz bilžu, jo diži daudz, ko rakstīt, nav, bet paskatīties jau ir uz ko.
Protams, varbūt lielos es velti: ir daudz objektīvu iemeslu, kāpēc man bija vieglāk.
Tā kā visas manas mantas bija vieglas un mazas, līdzi tās paņēmu pavisam maz, man bija viegli un patīkami braukt, un es ne pārāk piekusu, neskatoties uz visām grūtībām, kuras vēl tuvu nebija beigušās. Bet man ir savi liekie 30 kg, tā ka nav teikts, ka svars skaitās – vienīgi smaguma centrs sanāk citur, kas droši vien tomēr ir pluss. Taču vissvarīgāko lomu mīšanas vieglumā, kā man šķiet, nospēlēja velosipēds.
Man ir sporta tūrisma hibrīds ar 28 collu riteņiem – rezerves daļas atrast ir grūtāk, bet ripo neizmērojami vieglāk par MTB, tas ir, parastajiem kalnu ričukiem, kurus tagad visi vien tik pērk. Protams, svarīgs ir ne tikai riteņu diametrs – milzīgu lomu spēlē riepas. Nezobainas un šauras riepas, sauktas par “slikiem” vai “pus-slikiem”, ļoti atvieglo dzīvi uz asfalta. Vēl labi ir piepumpēt uz maksimumu – man tās ir 6 atmosfēras, uz kalnu velosipēda parasti 4.5. Bet nesen, kad norautas vītnes dēļ aizgāju uz darbnīcu, atklājās, ka klaņi, proti, stieņi, pie kuriem stiprinās pedāļi, man ir 175 mm, bet parasti uz baikiem tomēr liek 170. Uz gariem klaņiem it kā spēku var pielikt lielāku (sviras likums), toties ar tiem ir viegli aizķerties aiz asfalta bedrēs vai apmales. Turklāt pati par sevi svira ar brīnumainu spēku neizceļas. Tā tikai transformē spēku laikā – mīt vieglāk, toties ilgāk. Tā ka es ne gluži saprotu, kāpēc ar gariem klaņiem vajadzētu būt vienkāršāk – ar tādiem pašiem panākumiem var uzlikt citu pārnesumu.
Meitene sākumā paskatījās uz mani naidīgi – redzams, negribēja tikt asociēta ar veci uz ēzeļa. Toties pēc mana žilbinošā smaida atmaiga un pasmaidīja pretim.
Nākamajā daļā būs par īsto skaistumu, kura dēļ mēs arī aizvilkāmies uz Turciju, kā arī par varenajām pūlēm, ko mēs pielikām, lai šo pašu skaistumu pārvarētu.